jau sen atradu sk.Arnitas d/grāmatā ... tik superīgs !!!
.darbs, darbs, darbs, pienākumi, nepadarītais un padarītas un iespējams, ne līdz galam paveiktais, vai arī paveiktas, bet ne tā kā gribētos....tā es skrienu no dienas uz dienu un paklūpu aiz jautājumiem pašai sev- vai man to vajag? Vai es spēšu? un tā tālāk...reizēm jūtu, ka ir pilnīgs autopilots, kura dzinējspēks ir stress par to, ka daudz jāpadara un, ka nav pietiekoši daudz laika...Bet kur tad es pat? Kur es pazūdu, kur ir mans laiks, kas jāatvēl sev un savam bērnam?????
Stop.....sākas sevis "graužšana"- par ko- a- par visu- par visu pēc kārtas.....
Es tā negribu dzīves scenārijs- spalvu pie malas- rakstniek Likteni, še Tev korektors- nebūs gan pa Tavam prātam, būs tā, kā es teikšu.....tā ir mana- MANA VIENĪGĀ DZĪVE- tā, ka klausies....es darīšu tik, cik es gribēšu, nevis varēšu, jo darbs, kas darīts ar nepatiku ir neauglīgs...es būšu tādā, kādu es gribu sevi redzēt, nevis tāda, kādu mani grib redzēt citi, es būšu sieviete pirmkārt un tad tikai māte, meita, draudzene, skolotāja...
Es dzīvošu sev un tas laiks, kas man paliks pāri tiks atvēlēts jums, mani mīļie, labie un dārgie... :)
Ja cilvēkam nav laika sev- viņš jūtās nepiepildīts un nikns, noguris un pazudis dzīves virpulī...tāds cilvēks nevar būt laimīgs un nevar ar savu klātbūtni darīt laimīgus citus...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru