Saule. Vējš. Jūra. Smiltis.
Es sēžu jūras karstajās smiltīs un vēroju saulrietu. Tas ir tik neticami skaists. Tas nav vārdos aprakstāms. Bet varbūt pamēģināt? Aiii, labāk nē. Katrs pats to var uzbaudīt. Ir pagājusi vēl viena brīnišķīga diena. Mīlestības un saules pilna diena. Pludmales un volejbola diena. Tas viss ir. Jūras viļņi teiksmaini šalc. Tā vien gribas mestis tiem virsū. bet bail. No kā? No šī skaistuma sabojāšanas. Tikai tādi viļņi var būt tikai vienreiz. Nākošreiz tie būs savādāki. Tie nevar būt vienādi. Tie nekad nebūs vienādi.
Es tomēr nenoturējos. Izbojāju. Izbojāju tādu skaistumu. Esmu tikai cilvēks. Maza radība lielā pasaulē. Pavisam maza. Sīka, nožēlojama radība. Bet tur nekā nepadarīt.
Atkal skatos uz jau gandrīz norietējušo sauli. Šodien jau 23 reizi. Smiltis karsē manu vēderu. Patīkami karsē. Šīs smiltis nav raupjas. Tās ir zīdainas un smalkas. Nenovērtējamas.
Saule ir norietējusi. Lai kā arī negribētos, būs vien jāatstāj šī pludmales paradīze.
Čau, Good bye!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru